Andris Ulpke

Zinātnieki noskaidrojuši, ka studentiem, kuri pēc mācībām lieto alkoholu, ir vieglāk vēlāk atcerēties lekcijās iegūto informāciju, liecina jauns pētījums, kas publicēts zinātniskajā žurnālā «Scientific Reports».

Amerikāņu medijs izveidojis īpatnēju materiālu, ironizējot par faniem, kuri vasarā bija neapmierināti ar Ņujorkas "Knicks" izvēli - ar 4. numuru tika draftēts garais latvietis Kristaps Porziņģis.Video: "The Kicker"

Jack Simon has worked as a psychiatrist for four decades. Ten years ago, he began a personal journey in photography, and these days he rarely goes anywhere without a camera by his side.

Simon’s street photographs reflect a curious mind and a sharp eye. “I enjoy the hunt for that moment of mystery, surprise, and humor in my everyday life,” Simon writes. “I seek unplanned and unposed images that hint to a larger story, like a publicity still from some forgotten movie.”

“These fragments of fictional stories are drawn from the real world in an odd coupling of my unconscious, my intentions, and chance.”

He was recently interviewed by Seeker Stories about his approach to street photography:

Here’s a collection of Simon’s work:

You can find more of Simon’s work on his website and on Flickr.

---

Image credits: Photographs by Jack Simon and used with permission

Jaunā augstumu sistēma Latvijā

Ar 2014. gada 1. decembri Latvijā ir jauna augstumu sistēma. Baltijas 1977. gada normālo augstumu sistēmu nomaina Eiropas Vertikālā atskaites sistēma.

Мы неоднократно писали про опасности, подстерегающие пользователей открытых беспроводных сетей, но сегодня хотелось бы поговорить об угрозах, специфичных для домашних сетей Wi-Fi. Многие владельцы беспроводных роутеров не считают эти угрозы серьезными, но мы попробуем развеять это заблуждение. Руководство ни в коем случае не является исчерпывающим, однако выполнение нескольких простых шагов позволит вам существенно повысить уровень безопасности сети.

Совет 1. Меняем пароль администратора

Одна из самых распространенных ошибок — использование установленного производителем по умолчанию пароля администратора (чаще всего это что-нибудь вроде «admin:admin» и тому подобные «1234»). В сочетании с какой-нибудь некритичной удаленной уязвимостью или с открытым для всех подключением к беспроводной сети это может дать злоумышленникам полный контроль над роутером. Мы настоятельно рекомендуем установить безопасный пароль, если вы этого еще не сделали.

В качестве иллюстраций мы приводим скриншоты настройки роутера TP-Link. Разумеется, в маршрутизаторах других производителей меню выглядит иначе, но общая логика должна быть схожей.

Совет 2. Запрещаем удаленное управление

Вторая проблема — открытый доступ к интерфейсу управления роутером. Обычно производители по умолчанию разрешают администрировать устройство только из локальной сети, но так бывает далеко не всегда. Обязательно проверьте, доступен ли веб-интерфейс из Интернета.

Как правило, для отключения удаленного администрирования нужно убрать соответствующую галочку (в нашем случае с роутером TP-Link — ввести адрес 0.0.0.0). Также имеет смысл заблокировать доступ к роутеру из Глобальной сети по Telnet или SSH, если он поддерживает данные протоколы. Опытные пользователи могут ограничить возможности управления и в локальной сети — по аппаратным адресам устройств (так называемым MAC-адресам).

Совет 3. Отключаем Broadcast SSID

Как правило, беспроводной роутер сообщает всем желающим идентификатор вашей сети Wi-Fi (SSID). При желании такое поведение можно изменить, убрав соответствующую галочку в настройках. В этом случае злоумышленникам будет сложнее взломать сеть, но при настройке беспроводного подключения вам придется на каждом устройстве вводить ее имя вручную. Этот шаг необязателен.

Совет 4. Используем надежное шифрование

Нужно ли пускать всех желающих в беспроводную сеть при наличии дома безлимитного доступа в Интернет? Мы категорически не рекомендуем этого делать — среди «добропорядочных любителей халявы» может найтись один юный хакер, и здесь возникают угрозы, характерные для публичных хотспотов: кража данных учетных записей почтовых сервисов и социальных сетей, кража данных банковских карт, заражение домашних машин вирусами и так далее.

Кроме того, вашу сеть злоумышленники смогут использовать для совершения мошеннических действий (полиция при этом придет к вам). Так что лучше всего включить шифрование WPA2 (алгоритм WEP недостаточно надежен) и установить безопасный пароль для подключения к Wi-Fi.

Совет 5. UPnP и все-все-все

Современные беспроводные маршрутизаторы умеют не только раздавать Wi-Fi и обеспечивать узлам локальной сети доступ в Интернет — как правило, они поддерживают разнообразные протоколы, позволяющие автоматически настраивать и соединять между собой подключенные «умные устройства».

Universal Plug and Play (UPnP), поддержку стандартов DLNA (Digital Living Network Alliance) и тому подобные вещи лучше отключать, если вы ими не пользуетесь, — так меньше шансов стать жертвой очередной уязвимости, найденной в ПО, использующем данные функции. Вообще это универсальное правило: все лишнее стоит отключить. Если что-то из отключенного вам потребуется, просто включите обратно, это несложно.

Совет 6. Обновляем встроенное ПО

Очень часто владельцы роутеров не следят за выходом свежих прошивок для своих устройств. Мы рекомендуем устанавливать актуальные версии встроенного ПО, скачанные с официальных сайтов производителей, — они исправляют ошибки и закрывают разнообразные уязвимости, позволяющие злоумышленникам взломать вашу сеть.

Инструкции по обновлению ПО обычно есть на соответствующей вкладке веб-интерфейса роутера. Вам нужно будет скачать образ прошивки, сделать резервную копию конфигурации (иногда старый файл нельзя использовать с новой прошивкой, и тогда придется настроить роутер заново), запустить процесс обновления и восстановить конфигурацию после перезагрузки.

Обновление прошивки роутера — самый простой и одновременно самый необходимый шаг

Tweet

Можно использовать сделанные энтузиастами сторонние прошивки для вашего устройства (например, OpenWRT), но делать это следует с осторожностью — нет гарантии, что роутер нормально запустится после обновления. Кроме того, написанное сторонними разработчиками ПО также следует скачивать только с официальных сайтов известных проектов — ни в коем случае не доверяйте продуктам из непонятных источников.

Совет 7. Не только роутер

Абсолютно надежной защиты не бывает — этот тезис доказан многолетней практикой. Грамотная настройка роутера, использование надежных паролей и алгоритмов шифрования, а также своевременное обновление встроенного ПО существенно повышают уровень безопасности беспроводной сети, но не дают стопроцентной гарантии от взлома.

Совет недели: безопасно подключаемся к Wi-Fi https://t.co/4Q2MP1dzKN pic.twitter.com/EXEYhNK4qm

— Евгений Касперский (@e_kaspersky_ru) September 4, 2014

Защититься можно лишь комплексно, поэтому мы рекомендуем использовать на компьютерах и мобильных устройствах современные брандмауэры и антивирусные программы с актуальными базами сигнатур зловредов. К примеру, Kaspersky Internet Security 2015 позволяет проверить уровень безопасности беспроводной сети и дает рекомендации по изменению ее настроек.

The Fraenkel Gallery in San Francisco recently shared this interview with photographer Nicholas Nixon about his well known project The Brown Sisters.

Since 1975, Nixon has been shooting a portrait of four sisters once a year, every year. This year saw the creation of the fortieth portrait in the series.

Nixon started the project during a visit to his wife Bebe’s parents’ house. Bebe’s three sisters were also at the gathering, and Nixon came up with the idea of shooting a portrait of them out of sheer boredom. It became a family tradition, and the project now shows the passing of forty years for one set of siblings.

The series has been shown at many of the most famous museums around the world, including the Museum of Modern at and the National Gallery of Art.

You can view portraits from the series over at the Fraenkel Gallery website. There’s also a full gallery of the portraits in this New York Times piece on the project.

(via ISO 1200)

Italian photographer Elido Turco spent four years between 2004 and 2008 exploring a mirrored photography world that remains invisible to most of us. By taking photographs of tree bark and then mirroring the photographs he captured, he discovered a whole society of “Dream Creatures” were watching him each time he would take a stroll through the mountain paths.

Turco loves walking the mountain paths of his native Friuli with his wife, and for years he would use this time to try and find human forms and faces formed by the bark and roots of the trees in the forest.

The catches, he admits, were few and far between until, one day, curiosity got the best of him and he decided to mirror an image on his computer. What he discovered was “a world of… fantastic creatures” the he had never realized existed.

This birthed the series Dream Creatures, a study in mirrored tree bark images that lasted four years and introduced him to all manner of strange, scary and wondrous faces.

From the series’ description:

Silently, on tiptoe, within their universe I feel observed. A mutual understanding allows my presence in their world… an unreal world populated by entities created in the dense forests, in the shade of ancient trees and rocks.

Emblematic characters, grim, sinister, sweet, joyous… Each one with its own story to tell, so many stories and personalities engraved in the deep rough texture of their faces, expressions sometimes impenetrable.

Here’s a look at some of our favorites from the series:

To see more of these Dream Creatures, head over to Turco’s Flickr set by the same name. And if you’d like to browse through the rest of his work, check out his Flickr and 500px accounts.

(via Visual News)

---

Image credits: Photographs by Elido Turco and used with permission

Šodien uzskrēju virsū kādam video no priekšvēlēšanu diskusijas. Te būs īsā versija un turpinājumā būs arī video no aizkulisēm. Zemāk ir video ar to, ko viņi runāja pēc tam, kad izgāja no studijas. Studijas cilvēki uzjautrinās, jo redz, ka to visu filmē. Un te ir pilnā versija, ja ir luste noskatīties visu raidījumu. Man palika […]

College dorms normally don't give you a lot of space to play with, and with tight student budgets, many dorms just end up with a mishmash of furniture haphazardly arranged. Flickr user lorby351's room, however, is different.

Read more...

Projekta Personalizētā ceļojuma plānošana (PTP-Cycle) ietvaros ar Latvijas riteņbraucēju apvienības atpalstu apkopoti tipiskākie velo mīti un sagatavotas atbildes uz tiem. Projekts aizgūts no Londonas un ko šogad Rīgā īstenos pašvaldības Satiksmes departaments sadarbībā ar Prospero.

Long exposure photographs are usually measured in seconds or minutes. Use solargraphy, and you might measure in months or years. The longest we’ve heard of so far are photos spanning decades.

Well, those exposure times are relatively short compared to Jonathon Keats’s “century cameras”: they’re specially designed cameras that will take 100-year-long exposures!

On May 16th, 2014, Keats will be unveiling the cameras he designed to capture the slow, gradual change of cities. 100 of the cameras will be hidden throughout Berlin, Germany, and will be retrieved once the exposures are complete in 2114. If everything goes according to plan, the images will be exhibited that summer.

Future viewers of the images will be able to see urban development and decay over the span of a century captured in single frames.

In one sense, the project is meant to be a commentary on the ubiquity of surveillance cameras. Keats states that, “The first people to see these photos will be children who haven’t yet been conceived. They’re impacted by every decision we make, but they’re powerless. If anyone has the right to spy on us, it’s our descendants.”

The new cameras are based on traditional pinhole cameras. “My photographic time capsules are extremely simple, since anything complicated is liable to break,” says Keats. Pulling off a black tab on each device will start the exposure.

The pinhole on each device focuses light onto a black sheet of paper inside. Over the decades, the light will slowly cause the paper to fade where the intensity is brightest. At the end of 100 years, a unique positive image will have developed on the “film.”

Since the exposure will span such a long period of time, the photos will reveal how locations evolve. “The photograph not only shows a location, but also shows how the place changes over time,”Keats says. “For instance an old apartment building torn down after a quarter century will show up only faintly, as if it were a ghost haunting the skyscraper that replaces it.”

Placement of the cameras will be crowdsourced. Visitors of the project launch on May 16 will be able to pay a €10 deposit to take one home. They can then hide the devices in whatever location they feel is “worthy of long-term clandestine observation,” and are expected to keep the locations secret… until old age.

At the end of their lives, the participants are asked to reveal the secret locations to a child of that day. The system will (hopefully) ensure that in 2114, there will be one living person who knows the location of each camera. The exhibition is scheduled for May 16th, 2114 at the Team Titanic Gallery in Berlin (which is cooperating with Keats on this project).

Keats knows that he won’t be around to host the grand opening of the exhibition, but he says he doesn’t regret it at all. “For me, it’s much more interesting to be here today, seeing the behavior of people who know they’re being watched by the unborn, and also to be watched myself, living vicariously as a future memory of the 22nd century.”

For English scroll down!

Modinātājs skan 4:00. Nakts pagājusi skaļi. Līdzīgi kā pati pirmā nakts ceļā, kad gulējām teltī Indijas aktīvākās šosejas malā. Mūsu viesnīcas istabas neaizveramais logs ir tieši uz ceļu, pāri tam ir vilciena sliedes, bet 200 metru attālumā atrodas lidosta.

Neilgi pirms pieciem ejam uz lidostu. Lidojums 8:10, bet bagāžas nodošana sākas 3 stundas pirms tam. Velosipēdiem pedāļi jau noņemti, stūres un sēdekļi nolaisti uz leju, velo somas papildus drošībai sapakotas cementa maisos. Maisus par kapeikām nopirkām uz ielas. Viss sagatavots, lai lidostā būtu mazāk darāmā. Lidostā tikai sagriezīsim velosipēdu stūres un pašus ietīsim motociklu pārklājos.

“Šis velosipēds nav pareizi sagatavots lidojumam. Nav apsegta stūre”, saka Air Asia meitene, kas staigā gar rindā stāvošajiem un pārbauda biļetes. Rādu uz Viestura riteni un jautāju, vai šādi ir kārtībā? Viņa paskatās, bet neatbild. Pēc brīža jau 3 darbinieki stāv pie datora, nostāk no citiem, un acīmredzot meklē savā mājas lapā informāciju par to, kā ir jāiepako velosipēds.

Līdz pie mums pienāk vēl cits Air Asia pārstāvis un, kā viņš pats saka, draudzīgi iesaka stumt velosipēdus uz bagāžas aplīmēšanu. Standartā ar velosipēdiem tas netiekot darīts, bet mēs būsim izņēmums. Sarunas par to, ka šāds mūsu iepakojums ir tik pat aizsargājošs, beidzas ar neko. Varat nodot, bet tālākā kontrole var neļaut likt šādu bagāžu lidmašīnā. Ļoti laba izvēle …

Una paliek pie somām. Es eju uz bankomātu pēc naudas, jo līmēšana ir maksas pakalpojums, bet mums vairs nav rūpiju. Viesturs iet uz aplīmēšanas punktu pretējā zāles pusē.

Ko mēs iegūstam pēc gandrīz stundas, kuras laikā viens no darbiniekiem pāris reizes pazūd uz aptuveni 20 minūtēm, bet otrs tikmēr izliekas mūs neredzam un apkalpo pārējos? Pārtikas plēvē ietītus velosipēdus. Apmēram tik izturīga ir šī plēve, ja to tikai dažas reizes aptin riņķī tik lielai un nestandarta bagāžai. Bet Air Asia darbinieki ir priecīgi. Šādi būs perfekti! Atliek vien mums vēl pārliecināt, ka cementa maiss ir pietiekami labs iepakojums, kuram nav vajadzīga aplīmēšana, un tiekam tālāk. Pārliecinošais izrādās Viestura teiktais, ka šis jau ir mūsu aizsargslānis iekšā esošām somām.

Rokas bagāžas pārbaudē paliekam bez atslēgas, ar kuru galā tika plānota stūres piegriešana. Ceram, ka manā somā ir vēl viena tāda pat atslēga. Pudelēs ielejam bezmaksas dzeramo ūdeni, un jau ir sākusies iekāpšana lidmašīnā. Trīs stundu laikā tā vien esam paspējuši.

Atā Indija! Čau Malaizija!

Bagāžu saņemam ātri. Uzminiet nu, cik izturīga bija tā pārtikas plēve! Necik. Karājas uz stūres kaut kāda driska kamēr apakšā esošais mūsu pārvalks gandrīz necik nav cietis. Bija vērts maksāt naudu, kā tad. Uztaisām, lai var stumt un ejam ārā. Bankomātā izņemam naudu, nopērkam priekšapmaksas mobilo sakaru kartes.

JĀ! Vienkārši nopērkam. Formalitātes trijatā aizņem aptuveni 5 minūtes. Parādi pasi un uzgaidi. Numuri ir aktīvi uzreiz. Nav jāgaida 2 dienas tā kā Indijā. Apkalpošana šeit ir tikpat patīkama kā lidostā kopumā. Cilvēki ir ļoti laipni. Smaidīgi, neuzbāzīgi un laipni.

Ārā ir tikpat karsts kā Indijā, +35 grādi un spoža saule. Viesturs maina kameru, jo esošajai kaut kas nav kārtībā, un nesteidzīgi gatavojamies braukt. Saulriets ir ap 19:30, tā kā laika ir gana. Un tad ir šoks. GPS ieraugām, ka līdz mūsu dzīvoklim ir vairāk nekā 70 kilometri. 70??? Iepriekš attālumu neskatījāmies. Pieņēmām, ka varētu būt aptuveni 30 kilometri. Uz aci tā izskatījās, jo cik tad liels var būt attālums no lidostas līdz pilsētai un vēl nedaudz.

Neilgi pirms saulrieta un pusē no ceļa Una dabū mīksto. Mainām jau dienas otro kameru un sagatavojamies braukšanai tumsā. Kuala Lumpuras pievārtes ceļu mudžeklī, izvēloties nepareizu pagriezienu, braucamo esam pagarinājuši. Būs aptuveni 80 kilometri.

Braucam lejā no kalna, ātrums ap 30 km/h, un es redzu: priekšā braucošā Una ir trāpījusi kaut kādā bedrē un ir uzsista gaisā. Uz mirkli skats ir kā ar kovboju uz buļļa. Tikai daudz nepatīkamāks. Bet pēc brīža, jau itkā atgūstot stabilitāti, Una krīt un slīd pa asfaltu. Tas viss ir tikai pāris sekunžu laikā un līdz ar to arī es, nepaspējis pilnībā nobremzēt, kaut kādā veidā aizķeru zemē esošo riteni un krītu. Neatceros kā, jo nākamajā acumirklī ķeru savējo braucamo un metu to nost no ceļa (Domāju, ka kritu, jo man ir zils elkonis. Pamanu to pēc divām stundām.). Pārbaudu jau no ceļa nogājušo Unu un noceļu arī viņas riteni. Somas saberztas, stūre, bagāžnieks un priekšējā riepa saliekti. Unai noberzumi. Mazāki uz kāju un roku pirkstiem, plaukstām, lielāki – uz sāna un augšdelma. Šaize par kreisās rokas pirkstu, kas sākotnēji vēl sāpīgs lokās, bet pēc brīža krietni uzpampst.

Kādu stundu tā nosēžam. Es ar Unu, apkopjot brūces. Viesturs sataisa braucamo. Šķībo riepu iztaisnojam tik daudz, lai, noņemot priekšējās bremzes, var braukt. Šo riepu Viesturs pārliek sev. Una izdzer pretsāpju zāles, un mēs braucam. Lēnām ripinot, braucienu pabeidzam ap pusnakti.

Ceļā spējam vien jūsmot par to, cik skaisti izskatās debesskrāpju ainava naktī. Un tie slavenie torņi (Petrona towers, pasaulē augstākie dvīņu torņi), tā kā divas svecītes pilsētas tortē! Un aktīvā, bet sakārtotā satiksme pa 6, 8 un 10 joslu pilsētas ceļiem. Kā saka Una, šādi pat sāpošais pirksts aizmirstas. Milzīgas daudzstāvu mājas, apdzīvotas un būvniecības procesā esošas šodien redzējām visa ceļa garumā, arī jau krietni pirms Kuala Lumpuras.

Lasi arī par Unas pirmajiem iespaidiem, nonākot Kuala Lumpurā.

…

Alarm goes off at 4 AM. This night was loud. Like on the very first night, which we spent sleeping in tent near the busiest highway of the India. Our hotel room’s window can’t be closed in it’s on the road side, across it is railway, but some 200 meters from there is airport.

Shortly before 5 AM we are going to airport. Fligh is at 8:10, but luggage counter starts to work 3 hours before that. We have already removed pedals, handlebars and seats are lovered, bike bags for more secure travel are packed in cement sacks. Sacks we bought on street. Everything is prepared. At the airport we will just readjust handlebars and wrap our bicycles with motorcycle covers.

“This bicycle is not properly prepared for fligh. Handlebars are not covered, “says girl from Air Asia, who is walking along the line and checking boarding passes. I’m pointing to Viesturs’s bike and asking, is this way ok? She looks on it, but doesn’t answers. After a while, there are 3 employees of Air Asia standing away from others and as it looks searching for information, how to pack bicycle for a flight.

And then some another representative of Air Asia comes to us and, as he says, friendly suggests to go for bicycle wrapping with special material used for all luggage wrapping at the airport. In standard situations they would not do that wrapping with bicycles, but we can be an exception. Talks about that, that our wrapping is at least the same as protective, don’t lead to anything. We can leave as it is, but further control may not allow to put this luggage on the board. Very good choice …

Una stays with bags. I’m going to ATM for cash, as we don’t have almost no rupees left. Viesturs goes to wrapping point at the opposite side of airport hall.

What we get after 1 hour? Not counting stress, looking how one of the wrapping service employees twice goes away somewhere and comes back only after some 20 minutes, but other one at that time seems not noticing us at all and works with another people.

Bikes wrapped with plastic food wrap. About the same as durable. Of course, what better you can get if wrapping for such a big luggage as bicycle is did the same way as for small bag. But Air Asia are happy. We just need to convice them with words, that cement sack is good enough packaging, that doesn’t need additional wrapping, and we can go. Argument, that inside are our bags and this sack is just as additional protection works.

At security check point we are left without that 1 tool, we planned to use to readjust back our handlebars. But there are hopes, that I have one more in my checked baggage. We fill our bottles with free drinking water and that’s it, bording is already started. It took us three hours.

Bye, bye India! Hello, Malaysia!

We get our luggage quickly. Gues now, how durable was that airport wrapping? Just so little, so after the flight there is one part of it hanging on the handlebar. And no more. Our covers at the same time are almost not damaged. Sure, it was worth paying for airport wrapping service. Now we have everything and can go out. On the way out of airport, we take cash at ATM and buy prepaid cards.

YES! Just buy prepaid card. It takes just 5 minutes for 3 people. Show your passport and wait, so easy. SIM cards are activated instantly. No need to wait for 2 days as in India. And service there is the same as nice as in airport at all. People are very kind.

Outside it’s the same as hot as in India, about +35 degrees and sun is shining. Viesturs changes his tube, as with existing one something is not ok. And without rush we are preparing to ride. Sunset is around 19:30, so there is enough time. Or there is not? We get to know, that distance between airport and our appartment is about 70 kilometers. 70??? We assumed it to be not more that 30 kilometers. Thinking the way, that how big could be distance from airport to city?

Shortly before sunset and on the half of the road there is a need to change tube for Una’s bicycle. Second tube of the day. After that we prepare for cycling in the dark. As it comes out, we have taken one wrong turn and now total distance will be close to 80 kilometers.

We go down a hill at about 30 km/h, and I see in front of me: Una has hit something and now is in the air. For a moment she looks like cowboy on a bull. It could be funny if not so serious. But after a moment, when it looks that stability is regained, Una falls and starts to slide on the asphalt. It’s all just a couple of seconds, so I haven’t managed to slow down enough and I somehow hit here bicycle and fall. I don’t remember how and if really I fell, blue elbow is saying that it happened, but instantly after that I grabbed my bicycle and throw it off the road. Checked Una, who was already going off the road. And moment after that grabbed her bicycle off the road. Bags damaged, handlebar, front wheel and pannier rack are bent. Una has abrasions. Smaller ones on leg and hand fingers, arms, bigger ones – on the side and on the upper arm. It’s hard to bend one finger of left arm and it’s swollen.

For one hour we are here on the road side. I am with Una, cleaning wounds. Viesturs trying to repair bicycle. Front wheel is so much bent, that only after some straightening with bare hands, and removing of front brakes it’s possible to drive. Viesturs swaps his front wheel with this. Una drinks painkillers and we are going. Slowly, slowly to finish at about midnight.

We are passing beautiful night landscape of skyscrapers. Views are amazing. And there are those famous towers of Kuala Lumpur (Petronas Towers, the highest twin towers in the world). And that active and well organized traffic on 6, 8 and 10 lane city roads. As Una says, she forgots about the pain, when there is such an amazing views all around. Huge multi storey houses, finished ones and those who are under construction, starts to follow us well befor start of Kuala Lumpur.

Lai  gan ir cilvēki, kas varētu skumt pēc kārtīgas ziemas, tie nekādā gadījumā nebūs velobraucēji, kas šoziem, pateicoties nosacīti siltajiem laika apstākļiem, varēja izbaudīt pedāļu mīšanas priekus arī janvārī un februārī. Pat motociklisti, kas ziemas mēnešos vēl saldi „guļ", vai aktīvi ķīlē un vīlē motociklus, šogad jau gana daudz uz ielām redzēti. Tāpēc runāt par tādu kā velosezonas sākumu būtu grūti. Tomēr lielāka daļa riteņbraucēju uz ielām un šosejām parādīsies nedaudz vēlāk, kad gaiss iesils virs +10ºC un vairāk grādiem. Tā vien liekas, ka šis laiks vairs nav aiz kalniem, tāpēc laiks uzklausīt velobraukšanas ekspertus, kas ar padomiem palīdzēs arī tiem, kuri šogad nolēmuši braukt arī kur tālāk ar divriteni.

Studijā Edvīns Kamoliņš, kurš ar velosipēdu brauc arī ziemā, un līdz viņam ir lieliska recepte, ka Stokholmu aplūkot dienas laikāt, braucot ar divriteni; portāla www.velolove.lv īpašniece Zane Drauga, viņa piedāvā dažādus maršrutus, lielākoties velobraucējiem; un "ekstrēmists" Roberts Draugs, velobraucējs, kurš ar velosipēdu devās uz Sočiem pirms olimpiskajām spēlēm. Brauciena laikā - 17 dienās - veikti vairāk nekā 2800 kilometri, velosipēdisti ne tikai vizinājās, bet arī vāca līdzekļus Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas rekonstrukcijai. Bruaciena laikā iegūta ziedojumu summa - 10 000 eiro.

1861. gada 19. februārī Krievijas cars Aleksandrs II atceļ dzimtbūšanu visā Krievijas impērijā. Viena no pēdējām pasaules attīstītajām valstīm beidzot atsakās no likuma apstiprinātās verdzības. Brīvību iegūst simtiem tūkstošu zemnieku visā Krievijā, tostarp arī Latgalē.

Dzimtbūšana ir viena no nežēlīgākajām kalpības formām, kādu pasaule ir pieredzējusi savas attīstības laikā. Tā nozīmēja pilnīgu cilvēka piederību muižai vai zemes īpašniekam, bez tiesībām pamest īpašumu. Zemniekam nebija nekādas brīvības, jo pat aizejot no muižas, valstij bija tiesības bēgli aizvest atpakaļ, savukārt zemnieka īpašniekam bija tiesības darīt ar savu zemnieku visu, kas ienāk prātā.

Eiropā dzimtbūšana bija daļa no feodālās kārtības. Dažās valstīs tā izveidojās ap 9. gadsimtu, kamēr citās dzimtbūšana bija likumīga arī 15. un 16. gadsimtā. Krievijas impērija bija savdabīgs izņēmums, jo Krievijas muižniecība un aristokrātija ilgu laiku atteicās atcelt arhaisko klaušu likumu. Te jāņem vērā Krievijas ģeopolitisko situāciju un arī valsts uzbūvi. Milzīgā valsts nespētu nodrošināt pietiekamu strādājošo skaitu attālajos valsts reģionos, kur pamatiedzīvotāju blīvums bija ārkārtīgi zems. Tāpēc, lai nodrošinātu darba spēku, jauniegūtajās teritorijās tika ieviesta zemnieka piesaistīšana zemei un tās saimniekam. Jaunās zemes ieguva aristokrāti, tie, kuri bija labi kalpojuši savam monarham. Tādā veidā Krievijas valdnieki garantēja uzticību no augstākās šķiras, bet pamazām degradēja savu tēlu valsts zemākajā šķirā – tajā, kura bija skaitliski vislielākā.

Dzimtbūšana Krievijā tika nostiprināta ar vienota likuma spēku 15. gadsimta beigās. Vairāku gadu desmitu laikā zemnieki tiešām nesa valstij un muižniecībai ieņēmumus, taču dzimtbūšanai raksturīga stagnējoša ekonomiskā attīstība. Klaušu darbs bija ar zemu pievienoto vērtību, turklāt inovāciju trūkums aizvien krasāk padarīja dzimtbūšanu par galvassāpēm.

Mainoties cariem un tāpat arī valsts izaicinājumiem, dzimtbūšana Krievijā te piedzīvoja salīdzinošu mieru, te satricinājumus. Plašas kurnēšanas laikā, zemnieki neapzinoties parādīja valstij savu spēku. Krievijas muižniecībai bija augstprātīgs viedoklis par savā īpašumā esošajām "dvēselēm", taču viena lieta tika liktenīgi ignorēta. Zemnieku vidū nebija tikai neizglītoti un aprobežoti ļautiņi, bija arī pirmie tautas intelektuāļi, kuri nebaidījās ne no izaicinājumiem, ne arī no pārmaiņām.

Kad Aleksandrs II 1861. gadā atcēla dzimtbūšanu visā Krievijā, impērijas pastāvēšanai vēl bija nākotnes cerību stars. Gadu desmitiem ilgi daži Krievijas imperatoru padomnieki vai arī paši imperatori bija gatavi atcelt apkaunojošo vergu sistēmu, taču nepiekāpīga izrādījās muižniecība. Muižniecībai vergu tiesības neeksistēja. Viņi drīkstēja savus zemniekus pirkt, pārdot, aizsūtīt katorgā un aizdot citam kungam. Līdz ar to izlepusī muižnieku kārta pat dzirdēt nevēlējās par klaušu atcelšanu.

1861. gada 19. februārī tālāka ceļa dzimtbūšanai vairs nebija. Tā savu ekonomisko spēku bija izsmēlusi, turklāt valstij draudēja atklāts zemnieku karš. Cars pieņēma sen nepieciešamo lēmumu un dāvāja zemniekiem brīvību, taču šī brīvība diemžēl bija tikai uz papīra.

Vietām zemnieki tāpat nesaņēma atļauju pamest savas dzimtās vietas. Zemes īpašumtiesību trūkums arī nedeva iespēju zemniekiem iegūt savu turību. Tie, kas bija apņēmīgāki, sāka izpirkt savas saimniecības, maksājot muižniekiem augstu izpirkuma maksu.

Kurzemes zemnieki saņēma savu brīvību 1818. gadā, Vidzemes zemnieki gadu vēlāk, no Latvijas tikai Latgale palika dzimtbūšanas likumā līdz pat 1861. gadam. Diemžēl, bet dzimtbūšana ieviesa lielas korekcijas arī tālākajā iedzīvotāju valsts izpratnē. Savu līdzcilvēku totāla ignorēšana pieslēja tūkstošus revolucionārām kustībām. 1905. gada revolūcija bija ģenerālmēģinājums 1917. gada pārmaiņām. Tautas valodā sakot, vadzis lūza un tie, kas nodrošināja dzīvi aristokrātijai un monarhijai, nolēma atbrīvoties no kakla kungiem. Diemžēl, bet arī sociālisma laikmets dzimtbūšanu neizskauda. Padomju laikos tāpat attālos reģionos bija kolhozi, kuru strādniekiem nepiešķīra pases. Jauni puiši izmantoja armiju, lai aizmuktu no dzimtās vietas. Tie, kuriem nepaveicās, tā arī palika valsts nomalēs bez īpašām iespējām kaut ko savā dzīvē mainīt.

IKEA Hacker MarLa had a dilemma: Her small office needed to function as both a workspace for two and a wardrobe. To get the most storage space possible, as well as workspace large enough to accommodate two computers, MarLa, well, hacked some IKEA products.

Read more...

Neapšaubāmi, jūtamies priecīgi, kad izdevies tikt pie jauna televizora, ledusskapja, printera vai putekļsūcēja. Tomēr bieži vien nākas secināt, ka esam arī saērcināti, jo – ko gan iesākt ar agregātu, kas savu laiku jau nokalpojis. Vēl sliktāk, ja sadzīves elektrotehnika mūsu mājās kļuvusi lieka, bet joprojām ir lietošanas kārtībā. Izrādās, ka katrs Latvijas iedzīvotājs, ieskaitot bērnus un sirmgalvjus, gadā nomaina vienu elektroierīci. Varbūt tas nav daudz, bet elektropreces ir tā atkritumu masa, kas nebeidz pieaugt par apmēram pieciem procentiem gadā. Elektropreces vienkārši izmest atkritumos nedrīkst, jo tās satur kaitīgas vielas. turklāt, ja vecā ierīce vēl darbojas, varbūt tā var lieti noderēt kādam citam. Varētu nodot, kam un kur? Varbūt ziedot, bet kā?

Studijā Latvijas zaļā punkta direktors Kaspars Zakulis, lietoto elektropreču savākšanas pārstrādes uzņēmuma „ZAAO Systems" komercdirektors Andis Strazdiņš un labdarības organizācijas Palīdzēsim.lv vadītāja Ilze Skuja.

Cilvēki pārstrādei nodot maz. Un tas nav Latvijas fenomens. Latvieši nav slinki nodot pārstrādei veco elektrotehniku, drīzāk latvieši ir taupīgi, jo šķūnīti teju katram var atrast viņa pirmo televizoru vai radio aparātu. Tomēr, vai tā ir tikai taupība, jo nav viegli atrast organizāciju vai uzņēmumu, kuram varētu vienkārši piezvanīt un palūgt aizvest pārstrādei veco ledusskapi. Varbūt arī esam nedaudz skopi, jo vecais ledusskapis ir atkritumi un par atkritumu izvešanu visā pasaulē ir jāmaksā. Arī Latvijā. Bet pārstrādājot atkritumus atkal iegūst jaunas vērtības, tad kāpēc cilvēkam par to savākšanu vēl būtu jāpiemaksā?  Labāk tomēr ir saņemties un piezvanīt, lai par velti vai samaksu veco ledusskapi aizved pārstrādei. Ja tas būs nolikts vienkārši pie atkritumu tvertnēm, var gadīties, ka manīgi cilvēki centīsies noskrūvēt vai noplēst visu, kas viņiem vēl šķiet derīgs. Tad zemē var iztecēt freons, kas nodara lielu ļaunumu videi.

Protams, ja tehnika, kas paša mājās šķiet nevajadzīga un savu laiku nokalpojusi, bet vēl darbojas, var zvanīt arī labdarības organizācijām. Ilze Skuja skaidro, ka ar vien saņem lūgumus no ģimenēm un arī internātskolām, vai nav iespēja atbalstīt ar kādiem sadzīves elektronikas priekšmetiem. Pirms ziedot, noteikti vajag pārbaudīt, vai konkrētā lieta darbojas, jo resursu tās labošanai nav ne labdarības organizācijai, ne cilvēkiem, pie kuriem tā nonāk.

1887. gada 7. janvārī Tomass Stīvens pabeidz divu ar pus gadu ilgo ceļojumu apkārt pasaulei ar velosipēdu. Stīvens kļūst par pirmo cilvēku, kam izdevies pieveikt vairāk nekā 13 tūkstošus jūdžu ar divriteni, turklāt vēl pierādīt sevi kā spējīgu pētnieku un avantūristu.

Jautājums „Taisnība vai meli?", ka Tomass Stīvens tiešām pieveica ceļojumu apkārt pasaulei ar velosipēdu, tika uzdots bieži. Skaidrs bija tikai tas, ka Stīvens ir avantūrists, kurš labprāt izzina savu spēju robežas, meklējot izaicinājumus un avantūras. Viņš tīņa gados bija pārcēlies uz dzīvi ASV no tēvzemes Anglijas, trīs gadus esot savienotajās valstīs tikai ar savu brāli. Vecāki un māsas mātes slimības dēļ uz ASV pārcēlās tikai pēc pāris gadiem. Kamēr ģimene gatavojās lielajam ceļojumam, Tomass Stīvens jau iekārtojās darbā Denverā un Sanfrancisko, kur sāka aizrauties ar velosportu.

Parasti lielus sasniegumus vai arī izaicinājumus pieņemt liek kardinālas pārmaiņas ikdienā. Kad tapa zināms, ka Tomass Stīvens piepelnās importējot britu darbaspēku, viņu padzina no darba dzirnavās. Stīvens palīdzēja iekārtot savus tautiešus jaunā darbā, pretim prasot daļu no viņu algas. Šāda veida uzņēmējdarbība ASV netika atbalstīta, tāpēc kādā dienā, Stīvens sadomāja atmest visam ar roku un braukt pasaulē.

1884. gada aprīlī viņš ar savu Columbia 50 inch Standard velosipēdu pameta Sanfrancisko. Līdzi viņš paņēma tikai dažus drēbju gabalus, lietus mēteli, telti, guļammaisu un kabatas izmēra revolveri. Tā avantūrists ceļoja cauri Sakramento uz Sjerra Nevadas kalniem, Jūtu un Vaiomingu, lai sasniegtu Bostonu un vēlāk arī Ņujorku.

Interese par velosipēdistu sāka pieaugt. Velosipēdistu klubu aktīvisti brauca viņam pretim, lai aicinātu paviesoties savās pilsētās. Lielāko klubu biedri pat pauda atbalstu velosipēdista lieliskajam nodomam, jo šādi stāsti palīdz popularizēt velosportu kopumā. Dažās uzstāšanās reizēs klāt bija arī žurnālisti, kuri pārdeva šo stāstu gluži kā Žila Verna grāmatas. Ar tādu degsmi un aizrautību tika aprakstīts pirmais transkontinentālais velobrauciens.

No Ņujorkas Tomass Stīvens devās uz Liverpūli. Anglijā viņš sagatavojās savam ceļojumam pa Eiropu un Āziju, jo vairākās valstīs bija jāpanāk atļaujas teritorijas šķērsošanai. Eiropā gāja diezgan viegli, bet Āzija bija cietāks rieksts. Augšējā Mjanmā un Ķīnā viņam ieteica nerādīties, jo iebraucējus tur labprāt neredz. Tāpēc Stīvensa ceļojums pēc Eiropas caur Franciju, Vāciju, Balkāniem un Osmaņu impēriju, aizveda uz Irānu, kur viņš nolēma pārlaist ziemu.

Pēc viesošanās pie Irānas šaha, velosipēdists turpināja ceļu gar Melno jūru, cerībā šķērsot Sibīriju, taču Krievijā viņu neielaida. Tāpēc nekas cits neatlika kā griezties atpakaļ un ar vilcienu braukt no Konstantinopoles līdz Indijai. Izvizinājies pa Indiju, viņš ar kuģi nonāca Honkongā un iebrauca Ķīnas teritorijā. Ķīnas varas iestādes tomēr apžēlojās un piešķīra piedzīvojumu meklētājam atļauju šķērsot daļu savas valsts teritorijas, kur Tomass Stīvens saskārās ar laupītājiem un grūtībām paprasīt ceļa norādes, jo ķīniešu valodu viņš pat ne tuvu nezināja kā izrunāt. 

Pēc Ķīnas pasaules apceļošana turpinājās Japānas salās. Šeit Stīvens novēroja lielo mieru ar kādu ikdienā dzīvo japāņi. Pēc saspringtā brauciena Ķīnā, tā bija liela atpūta. Savas ceļojuma piezīmes viņš sūtīja laikrakstiem un žurnāliem ASV kas daļēji palīdzēja finansēt braucienu. 1886. gada nogalē Stīvens ar kuģi pameta Jokohamu, lai atgrieztos Sanfrancisko 1887. gada 7. janvārī. Viņa aprēķini liecināja, ka nobraukts vairāk nekā 13 tūkstoši jūdžu, bet neredzēta palikusi Āfrika. Tāpēc, kad pēc gada Kongo pazuda pazīstamais pētnieks Henrijs Mortons Stenlijs, tieši Tomass Stīvens tika komandēts viņu atrast. Lai arī šajā ceļojumā veiksme ne tuvu nestāvēja Tomasam Stīvensam klāt, viņš vismaz uzkāpa Kilimandžāro un izdeva pāris grāmatas par saviem piedzīvojumiem. Savukārt Popa kompānija, kas bija ražojuši leģendāro pasauli apceļojušo velosipēdu, to izstādīja muzejā. Tikai 2. Pasaules kara patriotisma pacēlumā tas tika ziedots pārstrādei, lai atbalstītu ASV centienus saražot pēc iespējas vairāk bruņojuma.

Par godu Konana Doila literārā varoņa Šerloka Holmsa 160.dzimšanas dienai 4.janvārī Rīgā trešo reizi notiks pilsētas svētki - "Šerloka Holmsa dzimšanas diena", informē svētku rīkotāji.

Pēc Johannesburgā otrdien aizvadītā bijušā Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) prezidenta Nelsona Mandelas piemiņas dievkalpojuma atklājies, ka cilvēks, kurš uz skatuves it kā nodrošinājis runu surdotulkojumu, patiesībā bijis viltvārdis.

Labklājības ministre Ilze Viņķele (V) sociālajā tīklā «Twitter» izteikusies, ka līdz ar veikalu «Maxima» «boikotu» būtu tikai loģiski nepieteikties «Rīdzinieka kartei» un izdeklarēties no galvaspilsētas.

Kā dzīvo viena no Kanādas pamatnācijām, inuīti, to varēsim uzzināt trijās dienās, kad notiks Kanādas filmu dienas. Jau rīt tikšanās ar inuītu aktieri un tēlnieku Nataru Ungalaku. Kanādas inuītu filmu dienas sāksies rīt – divos dienā un turpināsies visu nedēļas nogali. Atklāšanas filma: "Atanaržuats: Leģenda par Ātro skrējēju", kas ir pirmā inuītu valodā uzņemtā filma. Tas notika pirms 12 gadiem. Sākums trijos dienā – sestdien kino „K. Suns”. Par Kanādas vēstniecības piedāvājumu interesējās Ruta Rikše.

After a good day of geocaching, nothing tops off the satisfaction of earning a few smileys like something delicious to eat. But what to choose? One person can only eat so many energy bars. Trail mix is delicious, but never quite quells the hunger. Candy bars aren’t very healthy. If you’re stuck deciding what your post-caching meal will be, all it takes to solve your dilemma is one trip to this week’s Geocache of the Week.

KochBuchCache (GC21148) translates to Cookbook Cache, so you can probably tell where this one is headed. Each geocacher that finds this difficulty 1.5, terrain 1.5 geocache is encouraged to leave their favorite recipe in the logbook. While, of course, it’s not a logging requirement, many geocachers have left all sorts of recipes for other geocachers. The geocache creators, TTLL and RAJJ said, “We love cooking (and eating …) and geocaching – so we wanted to create a geocache that combines our favourite hobbies.” And regarding all of the recipes the logbooks are filled with, “About once a month I add recipes that have been sent to me by mail and 2 or 3 times a year I put a new book in the cache – then we check the recipes and try some.”

So far over 930 geocachers have earned their smiley for this geocache and awarded it nearly 375 favorite points. The result? TTLL says that so far, “There are 5 (!) books with hundreds of recipes, but I really can’t say which is the best. They are so different and it’s exactly this diversity we love!” One geocacher who left a recipe was familie.schupp, who said (translated from German), “The most exciting part was the hide. Not often do we have so much fun with cache construction. A really great idea! The log book now includes our recipe for spicy chocolate mousse.”

For now, this is just an amazing geocache, but it may become more than that in the near future. TTLL says, “Since I am often asked about it: I hope I will find the time to make it a real book someday. This would allow more people to enjoy the result.” All this talk about food and geocaching is making me hungry. What’s your favorite post-caching food? Tell us in the comments.

Continue to explore some of the most engaging geocaches around the globe. Check out all the Geocaches of the Week on the Geocaching blog.

If you would like to nominate a Geocache of the Week, leave a comment below with the name of the geocache, the GC code, and why you think we should feature it.

Gandrīz puse - 46% aptaujāto iedzīvotāju - domā, ka pieradīs pie norēķināšanās eiro mēneša laikā, tomēr, kā rāda citu eirozonas valstu pieredze, drīzāk būs taisnība tiem 11% aptaujāto, kas uzskata, ka tas prasīs vairāk nekā gadu, norāda...

Ja apnicis ceļot uz tūristu pārblīvētām vietām, interneta vietne So Bad So Good piedāvā aplūkot kādu no «visu pamestiem, mistiskiem un dažbrīd biedējošiem» objektiem. Aplūkojiet fotogaleriju augstāk!

Pēc pieciem gadiem Rīgai un Latvijai jākļūst par Eiropas un pasaules divriteņu galvaspilsētu, uzskata velo entuziaste Linda Jakubone. Tāpēc viņa turpinās izglītot cilvēkus par šo pārvietošanās un dzīves veidu, organizējot pasākumus un aizstāvot divriteņu kultūru.

13. gadsimtā Čingizhana pēctecis, Ķīnas valdnieks Kubilaihans sūtīja spēcīgu floti iekarot Japānu. Taču šoreiz mongoļiem pretī stājās neuzveicams pretinieks – dienvidjūru taifūni sadragāja hana kuģus un aizraidīja viņa karotāju tūkstošus jūras dzelmē. Kopš tā laika šos taifūnus japāņu valodā sāka dēvēt par „kamikadze” – „dievišķo vēju”.

Šo vārdu japāņu propagandisti atcerējās Otrā pasaules kara beigu posmā, kad kļuva nepārprotami skaidrs, ka Japāna zaudē britiem un amerikāņiem cīņu Klusajā okeānā, tai skaitā gaisa kaujās. Kad 1944. gada oktobrī sabiedrotie sāka koncentrēt spēkus iebrukumam Filipīnās, tur dislocētās japāņu kara aviācijas komandieris viceadmirālis Oniši izteicās, ka viņa vienīgā iespēja esot pavēlēt pilotiem triekt savas lidmašīnas ar bumbu kravu sabiedroto kuģos. Reizēm kara lidotāji šādi bija rīkojušies, taču nekad līdz tam neviena armija nebija devusi saviem pilotiem šādu pašnāvniecisku pavēli. Tagad japāņu komandieri nolēma ķerties pie šīs izmisuma taktikas, veidojot brīvprātīgo vienības, kuru lidotājiem – pamatā jauniem un tikko lidot iemācītiem zaļknābjiem – bija jāatvaira no dzimtenes krastiem ienaidnieku armādu uzbrukums tāpat, kā reiz to bija spējuši teiksmainie dievišķie vēji – „kamikadze”.

Par pirmo gadījumu, kad japāņu lidotājs uzbrucis sabiedroto kuģim ar nepārprotamu nolūku tajā ietriekties, tiek uzskatīts uzbrukums Austrālijas Karalisko jūras spēku smagajam kreiserim „Austrālija” 1944. gada 21. oktobrī. Lidmašīna, kurai bija piestiprināta 200 kilogramu bumba, ietriecās konstrukcijās virs komandtiltiņa, bet bumba neeksplodēja. Ja tas būtu noticis, „Austrālija”, visdrīzāk, noietu dibenā. Tagad eksplozija tikai nolēja pār klāju liesmojošas degvielas un metāla šķembu lietu. Gāja bojā kuģa kapteinis un vēl 29 jūrnieki; tika smagi ievainots arī uz klāja esošais Austrālijas eskadras komandieris komandors Džons Kolinss. Jau četras dienas vēlāk pienāca ziņas arī par pirmo kamikadzes uzbrukumā nogremdēto kuģi – amerikāņu velkoni „Sonoma”. Vēl dienu vēlāk kamikadze nogremdēja amerikāņu mazgabarīta aviācijas bāzes kuģi „Sentlo”.

Pirmo sekmju iedvesmoti, japāņu militāristi sāk gatavot lidotājus nāviniekus vairumā. Drīz jau simti jaunu japāņu, saņēmuši komandieru slavinājumus, apbalvojumus un samuraja zobenu un iedzēruši mēriņu sakē, sēdās lidmašīnās, kurām bija piestiprināts maksimālais bumbu komplekts un degvielas tvertnes piepildītas līdz augšai, un devās savā pēdējā lidojumā. Galvenais motīvs, kas lika šiem jaunajiem cilvēkiem iet nāvē, bija viņu patriotisms, kas dziļi sakņojās reliģijas tradīcijās. Ticīgam japāņu šintoistam mirt par imperatoru un kļūt par „eirei” – „dzimtenes sargātāju garu” – bija savas ticības augstākais apliecinājums un pierādījums. Sabiedrotie varēja likt pretī šai fanātiskajai apņēmībai tikai savu pilotu un pretgaisa aizsardzības komandu meistarību, lidmašīnu kvalitāti un pārdomātu cīņas taktiku. Par to, cik lieli ir japāņu lidotāju nāvinieku nodarītie zaudējumi sabiedroto flotēm, ir atšķirīgas ziņas. Visticamāk, nogremdēto kuģu skaits ir robežās starp piecdesmit un sešdesmit, bet bojāgājušo jūrnieku skaits pārsniedz 5000. Par to japāņi samaksāja ar gandrīz četriem tūkstošiem savu jaunekļu dzīvību.

Vēlies pārbaudīt savas zināšanas dažādos mācību priekšmetos un uzzināt, cik erudīts/a esi? Vai tevi interesē neparasti fakti, pārsteidzošas likumsakarības un vienkārši atrisinājumi? Vai modernās tehnoloģijas ir tavs otrs labākais draugs? Ja atbildes ir “JĀ!” un esi 5. – 9. klases skolēns, tad aicinu būt aktīvam un piedalīties apgāda Zvaigzne ABC rīkotajā erudīcijas konkursā komandām “Zvaigžņu klase”! Šogad man ir liels gods būt par šī izglītojošā konkursa seju. Es piedalīšos konkursa jautājumu radīšanas procesā (mācieties tehnoloģijas!) un vadīšu konkursa finālspēli. Tiekamies!

Konkursa mērķis ir veicināt skolēnu interesi par mācību priekšmetiem, padziļināt skolā iegūtās zināšanas un izmantot dažādus uzziņas avotus un tehnoloģiskos risinājumus mācību procesā. Konkurss notiek jau ceturto gadu un norisināsies trīs kārtās, divās vecuma grupās: 5. – 6. klašu skolēniem un 7. – 9. klašu skolēniem. Dalība notiek komandā, kuras sastāvā ir 2 – 5 skolēni. Viens no komandas dalībniekiem tiek izvēlēts par savas komandas kapteini. Konkursā var piedalīties vairākas komandas no vienas klases, kā arī no vienas skolas.

Fināla spēle notiks klātienē un tai kvalificējas 5 komandas (katrā klašu grupā: 5. – 6. klašu grupā un 7. – 9. klašu grupā) – viena no katra reģiona (Kurzemes, Zemgales, Vidzemes, Latgales un Rīgas). Konkursa uzvarētāju paziņošana notiks 2014. gadā pēc finālspēles. Konkursa kopvērtējuma galvenā balva ir mācību gada noslēguma ceļojums uz Stokholmu ar Tallink kuģi, kā arī Zvaigzne ABC dāvanu kartes, bet 1. – 3. konkursa kārtas godalgoto vietu ieguvēji saņems dažādas veicināšanas balvas no konkursa sadarbības partneriem žurnāla “Ilustrētā Junioriem”, iZvaigzne, Dailes teātris, atrakciju parks ”Mežakaķis”, Latvijas Dabas muzejs, Skrīveru saldumi, atpūtas kompleks “Rakši”, limonāde “Limpo”, Starspace un Laima.

Reģistrācija konkursam sākas 2013. gada 21. oktobrī, tāpēc jau šajās brīvdienās vari apzvanīt savus skolas biedrus un uzbūvēt visspēcīgāko komandu! Sīkāka informācija par konkursu „Zvaigžņu klase” mājaslapā: www.zvaigznuklase.lv.

The post Aicinu piedalīties erudīcijas konkursā “Zvaigžņu klase” appeared first on Kristaps Skutelis (krizdabz).

Sociālās atmiņas pētniecības centra vadītājs un Tartu universitātes pasniedzējs Mārtiņš Kaprāns ir vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot Rīgas pilsētas vadības lēmumu citās Latvijas pašvaldībās deklarētiem cilvēkiem prasīt dubultu maksu par braukšanu sabiedriskajā transportā atbilstību pamattiesībām. Saruna studijā ar prasības iesniedzēju Mārtiņu Kaprānu.

Mārtiņš Kaprāns dzīvo un strādā Tartu, dzīvo Jelgavā un savu dzīves vietu ir deklarējis Jelgavā, un darba ziņā ir saistīts arī ar Rīgu. Tieši tas, ka Baltijas reģionā cilvēks vienas dienas laikā var paspēt būt vairākās vietās, ka vienmēr izvēlējies Jelgavu kā to vietu, ar kuru grib sevi saistīt un asociēt un kur arī grib maksāt nodokļus, licis viņam vērsties Satversmes tiesā. Viņš atzīst, ka arī citiem cilvēkiem, kas iebilst pret biļešu cenu diferenciāciju, ir svarīgi, kur nokļūst viņa nodokļi. Kad viņš sācis strādāt Igaunijā, arī bijusi iespēja izvēlēties, kur maksāt nodokļus. Viņš palicis pie Jelgavas. Tajā pašā laikā īpašuma nodokli par savu īpašumu Rīgā viņš, protams, maksā Rīgā.

Mārtiņš Kaprāns uzskata, ka Rīgas domes saistošie noteikumi būtiski ierobežo Satversmē noteiktās tiesības. Saskaņā ar Satversmes 97. pantu liedz vai ierobežo tiesības izvēlēties dzīves vietu. Ieviešot finansiālus nosacījumus, savā ziņā simbolisku sodu, Rīgas dome mēģina cilvēkus padarīt par rīdziniekiem. Dīvaini šķiet tas, ka cenšas cilvēkus piespiest deklarēties vietā, ar kuru saistīts profesionāli, ne cilvēciski.

RD Satiksmes departamenta vadītājs Krišjānis Peters telefona sarunā piekrīt, ka Mārtiņam Kaprānam ir tiesībām vērsties Satversmes tiesā, bet nepiekrīt viņa motivācijai. Rīgas domes lēmumu viņš uzskata par normālu vēlmi rūpēties par savas pilsētas iedzīvotājiem, nodokļu maksātājiem.

Kurzemē, netālu no Liepājas, pie pašas Lietuvas robežas, atrodas Dunikas dabas liegums ar septiņus tūkstošus gadu veco Tīrpurvu, pār kuru stiepjas piecus kilometrus garā (Eiropā garākā) purva laipa, atgādina laikraksts Diena....